KLP izdevumi

Šajā diagrammā parādīts kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) izdevumu īpatsvars ES budžetā gadu gaitā. Pēdējo 40 gadu laikā šis īpatsvars ir samazinājies no 65,5 % 1981. gadā līdz aptuveni 23,5 % 2022. gadā. Šis samazinājums turpinājās arī pēc secīgām ES paplašināšanās kārtām.

KLP izdevumu īpatsvara samazināšanās tendence galvenokārt ir saistīta ar KLP reformām un citu ES politikas jomu pieaugošo daļu ES izdevumos. Straujāks samazinājums 2021. un 2022. gadā ir skaidrojams ar finansējuma papilddaļu, kas no ES kopējiem izdevumiem tika novirzīta uz Next Generation EU fondiem.

^{Avots: KLP izdevumi, Eiropas Komisija, Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts (finanšu pārskats). ES izdevumi: Eiropas Komisija, Budžeta ĢD.}

Šajā diagrammā parādītas KLP izdevumu un politikas izmaiņas.

• Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados KLP izdevumi galvenokārt bija paredzēti cenu atbalstīšanai ar tirgus mehānismiem (publiskajiem iepirkumiem jeb tā dēvēto intervenci un eksporta subsīdijām), kas līdz desmitgades beigām pieauga lauksaimniecības produkcijas pārpalikumu dēļ.
• Pēc KLP reformas 1992. gadā tirgus cenu atbalsts tika samazināts un aizstāts ar ražotāju atbalstu tiešo maksājumu veidā. Palielinājās arī izdevumi par lauku attīstības pasākumiem.
• Reformu procesu turpināja programma “Agenda 2000”. Tika ieviests otrais pīlārs – lauku attīstības politika.
• Līdz ar 2003. gada reformu lielākā daļa tiešo maksājumu tika atsaistīti no kārtējā gada produkcijas, jo to pamatā bija lauksaimnieku vēsturiskie ieņēmumi. Lauku attīstības izdevumi turpināja palielināties.
• Ar 2008. gada “veselības pārbaudi” KLP reformas tika turpinātas; tirgus atbalsta pasākumi tika vēl vairāk samazināti.
• Ar 2013. gada reformu tika saglabāts uz tirgu orientēts reformu virziens, vienlaikus stiprinot saikni starp atsaistīto tiešo atbalstu un pasākumiem vides un klimata jomā.
• Neraugoties uz secīgām paplašināšanās kārtām, KLP kopējo izdevumu daļa iekšzemes kopproduktā (IKP) faktiski ir samazinājusies no 0,54 % pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados līdz 0,36 % 2022. gadā. Apvienotās Karalistes izstāšanās izraisīja ES IKP relatīvu pieaugumu līdz 0,38 % 2021. gadā.

^{Avoti: KLP izdevumi: Eiropas Komisija, Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts (finanšu pārskats). 2023. gada budžets: Budžeta ĢD. IKP: Eurostat. Gada izdevumi faktiskajās cenās.
* 2023. gads: budžeta summas.}

Šajā diagrammā parādītas KLP izdevumu izmaiņas kopš 1980. gada.

• No 2015. gada tiešie maksājumi aptver gan obligātās shēmas, gan brīvprātīgās shēmas atkarībā no ES valstu izvēles.
• Diagrammā iekrāsotās zonas rāda, kad īpaša uzmanība ir pievērsta vides ilgtspējai. Iekrāsots ir zaļināšanas maksājums (2015–2022) un ekoshēmas (2023), kā arī lauku attīstības finansējuma daļa, kas rezervēta ar vidi un klimatu saistītām darbībām.
• Izdevumi par citu tirgus atbalstu pēdējos gados galvenokārt ietver izdevumus par valsts vīna programmām, ražotāju organizācijām augļu un dārzeņu nozarē, programmu skolu apgādei ar augļiem, dārzeņiem un pienu, agropārtikas produktu noieta veicināšanu un biškopību.

^{Avoti: KLP izdevumi pēdējos gados: Eiropas Komisija, Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts (finanšu pārskats), 2023. gada budžets: Budžeta ĢD. IKP: Eurostat un Global Insight.
* 2023. gads: budžeta summas.}

Lauksaimniecības faktoru noteikts ienākums ir lauksaimnieciskās darbības radītais ienākums, ko izmanto, lai kompensētut: 

• aizlienētos/īrētos ražošanas faktorus (kapitālu, algas un zemes nomas) un
• pašu ražošanas faktorus (pašu darbaspēku, pašu kapitālu un zemi).

Šis ienākumu jēdziens ir piemērots, lai novērtētu publiskā atbalsta (t. i., tiešo maksājumu) līmeņa izmaiņu ietekmi uz lauksaimnieku spēju atmaksāt kapitālu, maksāt algas un īres maksas, kā arī atlīdzināt pašu ražošanas faktorus. Šāds ienākumu rādītājs ļauj veikt salīdzinājumus, jo pašu un ārējo ražošanas faktoru īpatsvars ES valstīs bieži vien ievērojami atšķiras.

Var atzīmēt, ka:

• daudzi ES ražotāji lielā mērā paļaujas uz publisko atbalstu (piemēram, tiešajiem maksājumiem, lauku attīstības fondiem). Laikposmā no 2017. līdz 2021. gadam tiešo maksājumu īpatsvars ES bija vidēji 23 % no lauksaimniecības faktoru noteiktajiem ienākumiem. Tomēr ES valstu vidū pastāv būtiskas atšķirības – minētais rādītājs ir 20 % vai mazāk Kiprā, Itālijā, Maltā, Nīderlandē un Spānijā un vairāk nekā 40 % Čehijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Slovākijā un Zviedrijā. Ņemot vērā visas subsīdijas, kopējā ES atbalsta īpatsvars lauksaimnieciskās darbības ienākumos ES sasniedza vidēji 32 %;
• šīs publiskā atbalsta daļas lielās atšķirības ataino lauksaimnieciskās darbības ienākumu atbalsta pašreizējo sadalījumu starp ES valstīm (galvenokārt pamatojoties uz lauku saimniecību strukturālajām atšķirībām katrā no tām). Tas arī atspoguļo ES valstu specializāciju dažādās nozarēs un lauksaimniecības konkurētspējas atšķirības visā ES.

^{Avoti: KLP izdevumi: Eiropas Komisija, Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāts (finanšu pārskats).
* Šīs dalībvalstis 2021. gadā saņēma Next Generation EU maksājumus.}