Pārskats
Kokvilna ir laukaugs, ko galvenokārt izmanto šķiedrai. Kokvilnas sēklas, kas paliek pēc kokvilnas attīrīšanas, izmanto, lai ražotu lietošanai pārtikā paredzētu eļļu un eļļas raušus dzīvnieku barībai.
Patlaban kokvilnu ražo tikai trijās ES valstīs, aptuveni 320 000 ha platībā. Lielākā kokvilnas audzētāja ir Grieķija ar 80 % no Eiropas kokvilnas audzēšanas platības, tai seko Spānija (galvenokārt Andalūzijas reģions) ar 20 % kokvilnas audzēšanas platības. Trešā ir Bulgārija, kuras kokvilnas ražošanas platība nesasniedz pat 1000 ha.
Lai gan kokvilna veido mazāk par 0,2 % no Eiropas lauksaimnieciskās ražošanas vērtības, divās galvenajās ražotājvalstīs tai ir liela reģionālā nozīme.
Tiek lēsts, ka 2018. gadā ES kokvilnas produkcijas apjoms bija 340 000 tonnu, kas atbilst tikai 1 % no pasaules kokvilnas produkcijas.
Attīrītas kokvilnas imports Eiropā pēdējo 10 gadu laikā ir strauji samazinājies: no 870 000 tonnu 2002. gadā līdz vidēji 130 000 tonnu gadā pēdējā piecgadē. Tajā pašā laikposmā ES eksports saglabājās relatīvi stabils, svārstoties ap 250 000 tonnu gadā.
ES tirgus ir pilnībā atvērts, jo attiecībā uz kokvilnu nav noteikti importa tarifi vai eksporta subsīdijas.
ES politika kokvilnas nozarē
Kokvilnas atbalsta shēma tika ieviesta 1981. gadā, kad toreizējai Eiropas Kopienai pievienojās Grieķija. Kopš tā laika Eiropas kokvilnas politika ir vairākkārt reformēta, pēdējo reizi — 2006. gadā.
Pašreizējais režīms ir veidots tā, lai veicinātu konkurētspējīgu, ilgtspējīgu un uz tirgus pieprasījumu orientētu kokvilnas nozari, vienlaikus saglabājot juridiskās saistības atbalstīt “kokvilnas ražošanu tajos Kopienas reģionos, kur tā ir svarīga lauksaimniecības ekonomikai”.
Tāpat kā jebkuras citas nozares lauksaimniekiem arī kokvilnas audzētājiem pienākas atsaistītais ienākumu atbalsts (zināms kā savstarpējās atbilstības shēma), ja vien tie ievēro stingri noteiktus vides aizsardzības, dzīvnieku labturības un pārtikas drošuma standartus.
Papildus tam ES nodrošina kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu, ko izmaksā, nepārsniedzot konkrētu pamatplatību katrā ES valstī. Lai varētu pretendēt uz atbalstu, lauksaimniekiem kokvilna jāaudzē tikai attiecīgās ES dalībvalsts apstiprinātā platībā, izmantojot atļauto šķirņu sēklas un ievērojot faktiski novāktās kokvilnas minimālās kvalitātes standartu. Šā kultūratkarīgā maksājuma mērķis ir nodrošināties pret jebkādu ražošanas traucējumu risku kokvilnas audzēšanas reģionos.
Uz saistīto atbalstu var pretendēt ne vairāk kā 302 000 ha platība gadā; no tiem 250 000 ha Grieķijā un 48 000 ha Spānijā.
Lai palīdzētu ES kokvilnas nozarei kļūt ekonomiski dzīvotspējīgākai, 2009. gadā tika uzsākta pārstrukturēšanas shēma, kas ļāva pretendēt uz atbalstu pirmapstrādes procesa iekārtu demontāžai, ieguldījumiem pirmapstrādes nozarē, lauksaimnieku dalībai kokvilnas kvalitātes shēmās utt.
Šīs četru vai astoņu gadu pārstrukturēšanas programmas tika atļauts izpildīt līdz galam, bet bez iespējas tās pagarināt. No četru gadu programmām pieejamos līdzekļus no 2014. gada iekļāva Savienības līdzekļos, kas pieejami lauku attīstības pasākumiem. No astoņu gadu programmām pieejamie līdzekļi kopš 2017. gada tiek iekļauti ienākumu atbalsta valstu maksimālajos apjomos.
Juridiskais pamats
Kokvilnas nozare tiek regulēta ar tiesību aktiem, tai skaitā ar Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām.
Īstenošanas regula (ES) 2017/1185 paredz noteikumus par to, kā Regulu (ES) Nr. 1307/2013 un Regulu (ES) Nr. 1308/2013 piemēro attiecībā uz informācijas un dokumentu paziņošanu Eiropas Komisijai, un groza un atceļ vairākas Eiropas Komisijas regulas.
Tirgus uzraudzība
Situācija kokvilnas tirgū tiek uzraudzīta ilgtermiņā, grafiski attēlojot ražošanas, patēriņa un krājumu, kā arī ES kokvilnas ražas, importa un eksporta dinamiku.
Pētījumi
2014. gada jūlijā tika publicēts izvērtējums par kopējās lauksaimniecības politikas pasākumiem kokvilnas nozarē. Izvērtējuma mērķis bija kvantificēt kopš 2006. gada reformas īstenoto pasākumu ietekmi. Tika aplūkotas trīs ražotājvalstis — Grieķija, Spānija un Bulgārija.
Svarīgākie secinājumi tika gūti par ietekmi uz:
- neattīrītas kokvilnas ražošanu;
- ienākumiem un reģionālo ekonomiku;
- ekonomikas struktūrām;
- ražošanas struktūrām;
- lejupējo nozari;
- vidi;
- efektivitāti, piemērotību un saskaņotību.