Lauksaimniecība paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs

Paplašināšanās procesā iesaistīto valstu statuss

ES ir devusi izredzes pievienoties ES septiņām valstīm. No tām sešas ir Rietumbalkānu valstis, bet septītā ir Turcija. Tomēr ir priekšnoteikums, ka valstīm ir jāatbilst tā sauktajiem Kopenhāgenas kritērijiem attiecībā uz demokrātiju, cilvēktiesībām, tiesiskumu un tajās jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai.

Valstis pašlaik ir atšķirīgos pievienošanās procesa posmos.

• Tām valstīm, kas ir izpildījušas tā sauktos Kopenhāgenas kritērijus, Eiropadome ir piešķīrusi statusu “kandidātvalsts”. Šāds statuss pašlaik ir Albānijai, Melnkalnei, Serbijai, Turcijai un Ziemeļmaķedonijai.
• Savukārt valstis, kas vēl nav panākušas atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem, uzskata par “potenciālajām kandidātvalstīm”. Šis statuss pašlaik ir Bosnijai un Hercegovinai un Kosovai (Kosovas nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju).

Kandidātvalstis

Albānija, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Serbija un Turcija ir piecas valstis, kas ieguvušas “kandidātvalsts” statusu.

Albānija

Lauksaimniecība Albānijā

Lauksaimniecība ir viena no galvenajām Albānijas ekonomikas nozarēm, kas rada aptuveni 23 % no valsts IKP un nodrošina nodarbinātību aptuveni 43 % no kopējā nodarbināto skaita.

Izmantotā lauksaimniecības zemes platība (ILZP) ir 1,18 miljoni hektāru (ha), t. i., 40,5 % no valsts kopējās zemes platības. Puse no ILZP ir aramzeme, 43 % – ilggadīgie zālāji un 7 % – ilggadīgie stādījumi.

Lauksaimnieciskā ražošana kopš 2003. gada ir palielinājusies vidēji par 3–3,5 % gadā. Ražas, respektīvi, produkcijas pieaugums ir bijis ievērojams vīnogām, kartupeļiem, liellopu un kazu pienam, olām, augļiem un lopbarības augiem. Augļu (to vidū vīnogu) audzēšana laikposmā no 2000. līdz 2008. gadam palielinājusies par 70 %, dzīvnieku audzēšana – par 21 % un laukaugu audzēšana – par 10 % (lai gan ievērojami samazinājušās kviešu platības). Sevišķi palielinājusies dārzeņu audzēšana, it īpaši siltumnīcās.

Albānijā lauksaimniecības lielākās problēmas ir šādas:

• migrācija prom no laukiem,
• ļoti ierobežots saimniecību lielums (vidēji 1,2 ha – salīdzinājumā ar 14 ha ES),
• slikta produktu tirgvedība,
• nepietiekami attīstītas apūdeņošanas un drenāžas sistēmas,
• zems tehnoloģiskās attīstības līmenis,
• vāja lauksaimnieku organizācija un zems pārstrādes rūpniecības attīstības līmenis.

Saistītā informācija

Albānijas vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Albāniju

Melnkalne

Pievienošanās sarunas ar Melnkalni sākās 2012. gada jūnijā, bet sarunas par 11. sadaļu – attiecībā uz lauksaimniecību un lauku attīstību – 2016. gada decembrī. Melnkalnei ir jāizpilda divi noslēgšanas kritēriji: īstenošanas plāns integrētas administrācijas un kontroles sistēmas izveidei un īstenošanas plāns maksājumu aģentūras izveidei.

Lauksaimniecība Melnkalnē

Melnkalnes platība ir 13 812 kvadrātkilometru, kas ir 0,35 % no ES teritorijas. Lauksaimniecības zeme aizņem 38 % (517 000 ha) no kopējās teritorijas. Melnkalnes lauksaimniecība, kas aptver salīdzinoši nelielu teritoriju un gūst labumu no Vidusjūras klimata, ir diezgan daudzveidīga: piekrastes reģionā tiek audzētas olīvas un citrusaugļi, centrālajos apgabalos – agrīnie sezonālie dārzeņi un tabaka, bet ziemeļos notiek ekstensīva aitu audzēšana.

Vidējā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība vienā saimniecībā ir 4,6 ha, taču ir svarīgi uzsvērt, ka 72 % lauku saimniecību ir tādas, kuru zemes platība nepārsniedz 2 ha vai ir vēl mazāka. Lauku saimniecību struktūrā dominē mazās ģimenes saimniecības, kas ražo galvenokārt pašu patēriņam.

Lauksaimniecība ir lauku iedzīvotāju lielākā nodarbinātības joma, un tajā nodarbināto skaits ievērojami pārsniedz citas jomas, – vairāk nekā 60 000 mājsaimniecību daļēji vai pilnībā gūst ienākumus no lauksaimniecības.

Saistītā informācija

Melnkalnes vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Melnkalni

Ziemeļmaķedonija

Lauksaimniecība Ziemeļmaķedonijā

Ziemeļmaķedonija ir valsts, kurai ir tikai sauszemes robežas un kura ir ļoti kalnaina, un to šķērso lielas ielejas. Aptuveni 79 % no sauszemes platības aizņem pakalni un kalni, bet pārējo daļu veido līdzenumi (19 %) un dabīgie ezeri (2 %).

No valsts kopējās teritorijas:

• 1,261 miljons ha jeb 50,1 % ir lauksaimniecības zeme (kultivēta zeme, pastāvīgās ganības un pļavas, zeme, ko izmanto ilggadīgajiem stādījumiem un piemājas dārziem),
• 44,3 % ir meži,
• savukārt aptuveni 4 % ir ūdens un cita veida platības.

2013. gadā apstrādātā zeme veidoja aptuveni 509 000 ha jeb aptuveni 40 % no kopējās lauksaimniecības zemes. No kopējās apstrādātās zemes 81 % ir aramzeme un dārzi, 3 % – augļu dārzi, 4 % – vīna dārzi, bet pļavas aizņem 11 %.

Valsts lielākoties ir pauguraina un kalnaina. Kontinentālais un submediteriānais klimats ar garām, siltām vasarām un īsām, samērā maigām ziemām, kā arī auglīga augsne kopumā nodrošina lieliskus apstākļus dažādu pārtikas produktu ražošanai.

Lauksaimniecības nozares struktūrai raksturīgas mazas ģimenes saimniecības (īpašumā esošas vai nomātas), un tās ir ļoti sadrumstalotas nelielos zemes gabalos. Valsts saimniecības parasti ir daudz lielākas.

Lielāko daļu lauksaimniecības bruto produkcijas kopapjoma (aptuveni 70 %) veido augkopība, it īpaši kvieši un dārzeņi. Dārzeņu produkcijā dominē kartupeļi, tomāti un dārzeņpipari. Ziemeļmaķedonija ir pārstrādātu dārzeņu neto eksportētāja. Citi svarīgi lauksaimniecības produkti ir augļi, graudaugi un tabaka, kā arī vīnogas vīna ražošanai un tiešam patēriņam. Mājlopu produkcijai ir mazāka nozīme; šajā apakšnozarē dominē piena lopkopība un govs piena ražošana.

Lauksaimniecības ieguldījums IKP ir gandrīz 10 % apmērā, un lauksaimniecība ir relatīvi stabila. Tāpat kā daudzās Rietumbalkānu valstīs, arī Ziemeļmaķedonijā gandrīz puse iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos. Pēc oficiāliem datiem gandrīz viena piektdaļa darbaspēka ir nodarbināta lauksaimniecībā. Lauksaimniecība vienmēr ir bijusi satricinājumu amortizators sociāli ekonomisko un strukturālo pārmaiņu laikos rūpniecībā un citās ekonomikas nozarēs.

Lauksaimniecības pārtikas pārstrādes nozarei Ziemeļmaķedonijā vienmēr bijusi nozīmīga loma. Pēdējos 10 privatizācijas gados nozare ir cietusi no politiskām pārmaiņām un grūtībām pielāgoties tirgus ekonomikai. Pēdējos gados stāvoklis ir uzlabojies, jo nostiprinās lielākā mērā uz tirgu orientēta pieeja.

ES attiecības ar Ziemeļmaķedoniju

Ziemeļmaķedonija bija pirmā Rietumbalkānu reģiona valsts, kas 2001. gadā parakstīja Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu. 2004. gada 22. martā Ziemeļmaķedonija iesniedza pieteikumu dalībai ES. Komisija 2009. gada beigās uzskatīja, ka valsts ir panākusi pietiekamu atbilstību dalības kritērijiem, un ieteica sākt sarunas. Vēlākos gados ieteikums tika izteikts atkārtoti.

Ziemeļmaķedonija kā kandidātvalsts ir tiesīga izmantot IPA palīdzības piecus komponentus, to vidū Lauku attīstības komponentu – IPARD. IPARD programmā ir sīki izklāstīti lauksaimniecības nozares mērķi un aprakstīti pasākumi to sasniegšanai.

Saistītā informācija

Ziemeļmaķedonijas vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Ziemeļmaķedoniju

Serbija

Pievienošanās sarunas ar Serbiju sākās 2014. gada janvārī. Sarunas par 11. sadaļu – lauksaimniecība un lauku attīstība – vēl nav sāktas.

Lauksaimniecība Serbijā

Serbijā izmantotā lauksaimniecības zemes platība ((ILZP) ir 3,44 miljoni hektāru, kas aizņem 43 % no valsts kopējās teritorijas. Lauksaimniecības zeme tiek galvenokārt izmantotas kā aramzeme (73 %), bet tās pārējo daļu aizņem ilggadīgie zālāji un kultūraugi. Pateicoties bagātīgajiem zemes resursiem un labvēlīgajam klimatam, lauksaimniecība ir vitāli svarīga Serbijas ekonomikas nozare.

No 631 552 lauku saimniecībām gandrīz puse ir mazākas par 2 ha un aizņem tikai 8 % no kopējās lauksaimniecības zemes platības. Serbijai raksturīgs daudzveidīgs reljefs: Vojvodinas līdzenums un bagātās zemienes ziemeļos, (kas ir piemērotas kultūraugu un dārzeņu audzēšanai), paugurains reljefs Serbijas centrālajā daļā un augsti kalni valsts austrumu, rietumu un dienvidu pierobežas daļā (piemērota vieta aitu un liellopu audzēšanai, kā arī augļkopībai un vīna ražošanai).

Pateicoties plaši pieejamai kvalitatīvai lauksaimniecības zemei, stratēģiskai tirdzniecības vietai un augstam izglītības līmenim, Serbijai ir ievērojamas salīdzinošās priekšrocības lauksaimniecībā.

Saistītā informācija

Serbijas vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Serbiju

Turcija

Lauksaimniecība Turcijā

Turcijai lauksaimniecība ir ļoti nozīmīga gan sociālā, gan ekonomiskā ziņā. Aptuveni puse no Turcijas kopējās zemes platības ir veltīta lauksaimniecībai, un tas nedaudz pārsniedz ES vidējo rādītāju. Pēc Turcijas pievienošanās Eiropas Savienības lauksaimniecības zemes platība palielinātos par aptuveni 39 miljoniem hektāru (tas veidotu 20 % no ES kopējās lauksaimniecības zemes platības). 2014. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti 21 % darbaspēka.

Saimniecību struktūra Turcijā ir līdzīga dažu jauno ES dalībvalstu struktūrai. 2011. gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka Turcijā ir aptuveni 3 miljoni lauku saimniecību (salīdzinājumā ar aptuveni 12 miljoniem ES); no tām lielākā daļa ir ģimenes saimniecības, kurās nodarbināts ģimenes darbaspēks. Saimniecības ir mazākas nekā vidēji ES (6 ha salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju – 13 ha).

Naturālās un daļēji naturālās saimniecības ir svarīga Turcijas lauksaimniecības iezīme. Šīm saimniecībām parasti raksturīga zema ražība, un tikai nelielu daļu produkcijas tās pārdod.

Laukaugu nozarē Turcija ir viens no lielākajiem ražotājiem. 2017. gadā graudaugu (to vidū rīsu) ražošanas apjoms Turcijā bija 36 miljoni tonnu. Turcija ir pasaules mērogā ievērojams riekstu (jo īpaši — lazdu riekstu) ražotājs un viena no pasaulē lielākajiem lazdu riekstu eksportētājiem. Turcija, pateicoties tās klimatam un zemajām darbaspēka izmaksām, ir ļoti konkurētspējīga kvalitātes un cenu attiecības ziņā.

Attiecībā uz citām kultūrām Turcija ir ES un pasaules mērogā konkurētspējīga noteiktu pākšaugu (piemēram, aunazirņu un lēcu), kokvilnas, kā arī – atsevišķās kvalitātes klasēs – cukura, tabakas un olīveļļas ražotāja. Attiecībā uz dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem Turcijā ir ļoti aizsargāts tirgus, proti, ir ieviesti importa ierobežojumi. Turcijā gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni viena piektdaļa no ES vidējā rādītāja. Tomēr aitas gaļas patēriņš ir lielāks nekā ES. Govs piena patēriņš ir puse no ES līmeņa, savukārt olu patēriņš ir tikai nedaudz zemāks nekā ES.

Saistītā informācija

Turcijas vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Turciju

Potenciālās kandidātvalstis

Bosnijai un Hercegovinai un Kosovai ir “potenciālās kandidātvalsts” statuss.

Bosnija un Hercegovina

Lauksaimniecība Bosnijā un Hercegovinā

Lauksaimniecība ir viena no svarīgākajām saimnieciskajām darbībām Bosnijā un Hercegovinā. 2016. gadā lauksaimniecības zeme aizņēma 2,2 miljonus ha (valsts kopējā platība ir 5,113 miljoni ha). Aramzemes platība bija 1,6 miljoni ha, bet 600 000 ha aizņēma ganības.

Bosnijai un Hercegovinai ir salīdzinoši zems lauksaimniecības resursu līmenis: liela daļa valsts ir kalnaina (66 % teritorijas tiek uzskatīta par kalnainu vai paugurainu), un tikai 20 % (aptuveni 1 miljons ha) teritorijas ir piemēroti intensīvai lauksaimniecībai. Zālāju un kalnu ganību lielā pieejamība norāda uz iespējamām priekšrocībām lopkopības un piena produktu ražošanā. Augļu dārzi un vīndārzi aizņem aptuveni 100 000 ha.

Lauksaimniecības nozares struktūrai ir raksturīgas mazas ģimenes saimniecības, kuras lielā mērā ražo pašpatēriņam – tiek lēsts, ka vairāk nekā 50 % lauku saimniecību ir mazākas par 3 ha.

Bosnijā un Hercegovinā lauksaimnieciskajā ražošanā dominē augkopība, un lopkopība veido mazāk nekā vienu trešdaļu no kopējās produkcijas. Pēdējos gados vērojams neliels šīs daļas pieaugums, jo tiek saražots vairāk govs piena. Ekonomiski vissvarīgākā valsts lauksaimniecības apakšnozare ir dārzeņi. Liela nozīme ir arī svaigam govs pienam, kukurūzai un kartupeļiem.

ES attiecības ar Bosniju un Hercegovinu

Bosnija un Hercegovina piedalās Stabilizācijas un asociācijas procesā un ir apņēmusies veikt vajadzīgās politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas, kas vērstas uz to, lai panāktu ciešākas attiecības ar ES un iespējamu pievienošanos tai nākotnē.

Sarunas par Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN) tika sāktas 2005. gada novembrī. SAN tika parakstīts 2008. gada 16. jūnijā, bet stājās spēkā tikai 2015. gada jūnijā.

Eiropas Savienība ar 690 miljoniem eiro ES pirmspievienošanās fondos ir lielākā finansiālās palīdzības sniedzēja Bosnijai un Hercegovinai.

Saistītā informācija

Bosnijas un Hercegovinas vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Bosniju un Hercegovinu

Kosova*

*Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.

Lauksaimniecība Kosovā

Lauku saimniecības Kosovā ir ļoti mazas un lielākoties daļēji naturālas. Vidējais zemesgabals uz vienu ģimeni ir aptuveni 3,2 ha liels, no kuriem vidēji 1,6 ha ir aramzeme, kas parasti ir sadrumstalota sešos līdz astoņos atsevišķos zemesgabalos. 97 % saimniecību nepārsniedz 5 ha, bet mazāk nekā 1 % saimniecību ir lielākas par 10 ha.

Tāpat arī ganāmpulku lielums ir mazs. Lielākajā daļā saimniecību, kurās ir liellopi, ir 1–3 govis. Lauksaimniecība ir ne tikai viena no svarīgākajām ekonomikas nozarēm, bet arī nodrošina sociālās drošības tīklu lielam skaitam nabadzīgu un vecāka gadagājuma cilvēku, kuru iztikas līdzekļi ir atkarīgi no naturālās saimniecības. Pārtikas izdevumi veido lielu daļu no kopējiem mājsaimniecību izdevumiem.

Saistītā informācija

Kosovas vispārējais pievienošanās process

Lauksaimniecības pārtikas tirdzniecība starp ES un Kosovu