Eiropas Atlantijas okeāna krasta nogāzēs izvietojušies augļu dārzi, kuros aug bumbieri ACVN “Pera Rocha do Oeste”, ir cēlušies no viena koka, kas vairāk nekā pirms 150 gadiem nejauši atklāts kādā saimniecībā Portugāles Sintras reģionā.
ACVN “Pera Rocha do Oeste” dzeltenīgi zaļā miza augšpusē ir nedaudz plankumaina, bet saules apspīdētā pusē ir sārta, savukārt bumbiera mīkstums ir sulīgs, salds un izteikti aromātisks.
Izcelsme
1836. gadā Pedro António Rocha savā saimniecībā Sintras apgabalā, kas atrodas starp Lisabonu un Atlantijas okeānu, uzgāja unikālu un nezināmu bumbieru šķirni.
Viņš konstatēja, ka kokam bija izcili augļi, tāpēc katru septembri viņš aicināja draugus un kaimiņus uz savu saimniecību ievākt un nobaudīt bumbierus. Tā kā Ročas kungs draugiem nežēloja arī koka potzarus, šī šķirne ātri izplatījās visā Oestes reģionā un kļuva pazīstama kā Pera Rocha par godu tās atklājējam.
Unikāla bumbieru šķirne Ročas kunga saimniecībā izveidojusies tieši apgabala dabīgā mikroklimata ietekmē. Jūras vēju nežēlotu, bet Sintras kalnu (kas vēsturiski saukti par Lunae Mons jeb Mēness kalniem) pasargātu apgabalu veido juras un augšjuras perioda augsnes. Lai bumbierēm būtu laba raža, tām ir vajadzīga bagātīga augsne, kā arī auksts ziemas periods, savukārt vasarā ir nepieciešama saule, kas augļu mizai piešķir sārtu nokrāsu.
Gandrīz pēc deviņdesmit gadiem kopš šīs bumbieru šķirnes atklāšanas tā oficiāli tika atzīta 2. Nacionālajā pomoloģijas konferencē, kas norisinājās Alkobasā, Portugālē. Konferencē agronoms Guilherme Joaquim da Matta stāstīja par Ročas kunga saimniecības apmeklējumu:
“vairāki Ribeira de Sintra iemītnieki man teica, ka zina, no kuras “Rocha” bumbieres ir ņemti pirmie potzari [..], un viņi man parādīja konkrēto bumbieri, kas auga nelielā grāvī, kurš atdalīja augļu dārzu no aramzemes [..]. Pirmais, ko ievēroju, bija šā koka robustums. Faktiski es raudzījos uz eksemplāru, kam pēc izskata un pēc klātesošo vecāka gadagājuma cilvēku sniegtajām ziņām bija vismaz 90 gadi.”
Mūsdienās Pera Rocha do Oeste raksturīgās īpašības atzīst ne tikai zinātnieku aprindas, bet arī patērētāji un pārtikas cienītāji, jo šie bumbieri ātri kļuvuši par simbolisku reģiona produktu.
2003. gadā arī Eiropas Savienība atzina Pera Rocha do Oeste unikālās īpašības, piešķirot šim produktam aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN).
Audzēšana
ACVN “Pera Rocha do Oeste” audzē un iepako divdesmit deviņās tā dēvētā Oestes – visvairāk uz rietumiem izvietotā Portugāles reģiona – pašvaldībās.
Augļu dārzu kultivēšanā tiek rūpīgi pielietotas vietējās zināšanas. Tā kā augļu pilnīgai attīstībai ir vajadzīgi apgabala īpašie laikapstākļi, bumbieru audzēšana, apstrāde un ražas novākšana ir pielāgota dabas apstākļiem.
Bumbieru ražas vākšana sākas augusta otrajā pusē, un bieži vien tas ir kopienas mēroga pasākums. Katru gadu ap 15 000 darbinieku palīdz novākt aptuveni 173 000 tonnu bumbieru. Dažos augļu dārzos bumbierus joprojām plūc ar rokām tradicionālā veidā, turot augli un nedaudz to paceļot, lai nesabojātu kātiņu.
Kad bumbieri ir novākti, tos sakārto kastēs, kas novietotas rindās gar kokiem. Pēc tam kastes ved uz augļu noliktavu, kur bumbieriem piešķir partijas numuru, tos marķē un tad uzglabā vēsos apstākļos. ACVN “Pera Rocha do Oeste” bumbieri ir labi piemēroti glabāšanai, tāpēc veikalu plauktos un citviet tie ir pieejami no augusta līdz maijam.
Sākumā bumbieris ir stingrs un kraukšķīgs, bet vēlāk kļūst saldāks un mīkstāks, krēmīgāks un sulīgs (šo procesu sauc par bumbiera “kušanu”). Vēl viena īpašā iezīme ir cukuru izraisīts rūsinājums (bronzas krāsas laukumi ar nedaudz raupjāku tekstūru), kas atrodami ap bumbiera apakšējo daļu un kātiņu.
Lai gan ACVN “Pera Rocha do Oeste” bieži izmanto salātos, liķieros un augļu sulās, šīs šķirnes bumbieriem raksturīgais saldums tos padara par īpaši iecienītu desertu sastāvdaļu.
Plašāka informācija
ACVN “Pera Rocha do Oeste” – juridiskās specifikācijas